Rīt man aprit divdesmit četri gadi. Es biju iecerējusi šo dienu pavadīt kopā ar viņu — tieši tāpat kā visus iepriekšējos piecus gadus, kopš esam kopā.
Mēs sēdētu mūsu ierastajā, slepeni īrētajā dzīvoklī tepat Rīgas klusajā centrā, kamēr viņa sieva būtu pilnīgā pārliecībā, ka vīrs ir aizkavējies svarīgā darba sanāksmē. Šī dzīve “pustumsā” man ir kļuvusi par ikdienu, kopš man bija tikai deviņpadsmit gadu.
Viņu sauc Valters, un viņam ir četrdesmit astoņi. Viņš ir precējies jau vairāk nekā divdesmit gadus, un viņam ir pieaugusi meita, kura ir tikai nedaudz vecāka par mani. Šī apziņa tagad, šajā aukstajā marta vakarā, man liek nodrebēt vairāk nekā ziemas vējš aiz loga, bet toreiz, pašā sākumā, es to visu izstūmu no savas apziņas. Es ticēju, ka mūsu gadījumā viss būs citādāk.
Kā sākās pasaka, kurai es izmisīgi noticēju
Mēs iepazināmies, kad es vēl mācījos universitātes trešajā kursā. Valters atnāca lasīt lekciju ciklu par uzņēmējdarbību kā uzaicinātais speciālists. Viņš bija veiksmīgs, pārliecināts par sevi un ļoti harizmātisks vīrietis.
Viņš uzreiz piesaistīja visu studentu uzmanību, bet es iemīlējos gandrīz tūlīt. Viņš mani pamanīja apmēram pēc mēneša. Toreiz man šķita, ka tā ir tā īstā, lielā dzīves mīlestība. Tikai tagad es saprotu, ka tās bija lamatas, kurās es pati labprātīgi iekāpu.
Viss sākās pavisam nevainīgi, tieši tā, kā to rāda filmās. Reiz pēc lekcijas Valters palūdza mani uz brīdi uzkavēties auditorijā.
— Vai drīkstu uzdot tev jautājumu, Monta? — viņš pasmaidīja, skatoties man tieši acīs.
— Protams, — es nedaudz samulsu un sāku kārtot savas piezīmes.
— Tu vienmēr tik uzmanīgi klausies vai tikai manas lekcijas? Tu pieraksti katru vārdu.
Es sajutu, kā vaigos iesitas sārtums.
— Tikai jūsējās. Jūs tiešām aizraujoši stāstāt par reālo pieredzi biznesā.
Viņš nedaudz pielieca galvu un teica:
— Paldies, tas ir patīkami. Klau, man tūlīt ir brīva stunda. Iesim iedzert kafiju tepat blakus?
Mēs izgājām no universitātes ēkas un iegājām nelielā, mājīgā kafejnīcā turpat netālu. Saruna ievilkās uz trim stundām. Mēs runājām par visu — par maniem sapņiem kļūt par mārketinga speciālisti, par viņa pieredzi, par dzīvi vispār.
Viņš likās tik pieaudzis, gudrs un saprotošs. Blakus viņam es jutos īpaša. Pēc nedēļas viņš mani pirmo reizi nobučoja savā automašīnā, bet vēl pēc nedēļas mēs jau bijām kopā.
Es toreiz tomēr uzdevu jautājumu, kas man nedeva mieru:
— Bet kā ir ar tavu ģimeni, Valter?
Viņš atbildēja pavisam mierīgi, ar tādu skumju pieskaņu balsī:
— Mēs ar sievu jau sen esam sveši cilvēki. Dzīvojam kopā tikai meitas dēļ, lai viņai būtu stabila māju sajūta, kamēr viņa pabeidz mācības.
Es noticēju. Deviņpadsmit gadu vecumā ir tik viegli noticēt tam, ko tu ļoti vēlies dzirdēt no cilvēka, kuru apbrīno.
Dzīve pēc viņa slepenā kalendāra
Kopš tā brīža visa mana dzīve tika pakārtota viņa grafikam. Mēs satikāmies divas reizes nedēļā — otrdienās un ceturtdienās. Tieši tajās dienās viņam it kā bija “papildu darbi” vai tikšanās ar klientiem.
Reizēm viņš varēja atbraukt brīvdienās, bet tikai tad, ja sieva ar meitu bija aizbraukušas uz laukiem pie radiniekiem Valmierā.
Gadiem ilgi visi lielie svētki man ir pagājuši vientulībā. Jaunais gads, Ziemassvētki, Līgo svētki un pat mani dzimšanas dienas rīti — viņš vienmēr ir ar ģimeni. Es palieku mājās viena un gaidu. Mēs savus “svētkus” atzīmējam vēlāk, apmēram pēc nedēļas.
Viņš atnāk ar dārgu dāvanu, nedaudz vainīgi pasmaida un saka:
— Piedod, mīļā, agrāk tiešām nesanāca. Tu taču pati saproti, kāda ir situācija.
Un es sapratu. Es gadiem ilgi biju tā, kura “vissaprot”. Es nekad neko nepārmetu, jo baidījos viņu pazaudēt.
Es nedrīkstēju viņam piezvanīt, kad man sirdī bija smagi — tikai stingri noteiktos laikos, kad viņš bija viens savā kabinetā. Es nevarēju uzrakstīt parastu, sirsnīgu īsziņu, mēs sazinājāmies tikai vienā slēptā lietotnē, kuru viņš katru vakaru izdzēsa no sava tālruņa.
Es nevarēju ielikt sociālajos tīklos nevienu mūsu kopīgo bildi no pastaigām pa Jūrmalas pludmali vēlā rudenī. Par mums neviens nedrīkstēja zināt. Es dzīvoju kā ēna svešas ģimenes dzīvē, gaidot savas dažas stundas nedēļā.
Kā es nemanot pazaudēju savus labākos gadus
Vakar vakarā es sēdēju viena savā virtuvē un skatījos kalendārā. Rīt man būs divdesmit četri. Un pēkšņi mani kā ar aukstu dušu aplēja nepatīkama atziņa: viņš ir paņēmis manu skaistāko jaunību. No deviņpadsmit līdz divdesmit četriem gadiem — tas ir laiks, kad pasaulei vajadzētu būt vaļā.
Es neesmu gājusi izklaidēties ar savām kursabiedrenēm, jo baidījos nejauši satikt kādu, kas viņu atpazītu. Es pārtraucu apmeklēt ballītes — ja nu viņš pēkšņi piezvana, ka viņam ir brīva stunda, bet manis nav mājās?
Es neļāvu sev pat paskatīties uz citiem vīriešiem, jo savā prātā biju viņam uzticīga “sievu”. Es atdevu viņam piecus gadus savas dzīves enerģijas, bet pretī saņēmu tikai retas tikšanās un tukšu dzīvokli.
Man gandrīz vairs nav palicis tuvu draugu. Ar daudziem es vienkārši pārtraucu kontaktēties, jo man bija apnicis melot par to, kāpēc esmu viena vai kāpēc nekad neiepazīstinu viņus ar savu draugu. Man nav hobiju, jo visu brīvo laiku es pavadīju, gaidot viņa zvanu vai ziņu.
Pat savu karjeru es īsti neattīstīju — paliku strādāt nelielā uzņēmumā, kur nav jādodas komandējumos, lai vienmēr būtu “pieejama”, ja Valters pateiks, ka var atbraukt. Es biju kļuvusi par ērtu papildinājumu viņa stabilajai dzīvei.
Piecus gadus no viņa es dzirdēju vienu un to pašu stāstu, tikai nedaudz mainītās versijās:
— Monta, mīļā, pacieties vēl mazliet. Es drīz aiziešu no sievas. Tikai jāsagaida, kad meita pabeigs augstskolu.
Stāsta turpinājums otrajā lapā: kāpēc es beidzot pieliku punktu
